LV/Prabhupada 0124 - Mums Jāpieņem Garīgā Skolotāja Vārdi Ar Visu Sirdi Un Dvēseli



His Divine Grace Srila Bhaktisiddhanta Sarasvati Gosvami Prabhupada's Disappearance Day, Lecture -- Los Angeles, December 9, 1968

Savā dzīvē viņš bija akhanda brahmačārī. Bhaktivinodam Thākuram bija daudz citu dēlu, un viņš bija piektais. Arī daži no citiem viņa brāļiem neapprecējās. Un mans Guru Maharādžs arī neapprecējās. No bērnības viņš, Bhaktisiddhānta Sarasvatī Gosvāmī Mahārādžs, bija stingrs brahmačārī. Un viņš veica ļoti smagas askēzes, lai uzsāktu šo kustību visā pasaulē. Tāda bija viņa misija. Bhaktivinoda Thākurs to vēlējās. 1896. gadā Bhaktivinoda Thākurs vēlējās iepazīstināt ar šo Krišnas apziņas kustību, ar šo grāmatu, Šrī Čaitanja Mahāprabhu, Viņa Dzīve un Mācības. Laimīgā kārtā tas bija mans dzimšanas gads, un Krišna radīja apstākļus, lai mēs sastaptos. Es piedzimu citā ģimenē, mans Guru Maharādžs piedzima citā. Kurš zināja, ka es [reiz] nonākšu viņa paspārnē? Kurš zināja, ka es došos uz Ameriku? Kurš zināja, ka jūs, amerikāņu zēni, pie manis atnāksiet? Tie visi ir Krišnas radītie apstākļi.

Mēs nevaram saprast, kā viss notiek. 1936. gadā... Šodien ir devītais decembris, 1938(68). gads. Tas nozīmē pirms trīsdesmit diviem gadiem. Bombejā es tolaik nodarbojos ar biznesu. Pēkšņi, iespējams šajā datumā, ap šo laiku 9. vai 10. decembrī. Tolaik Guru Maharāžs bija mazliet apslimis, un viņš uzturējās Džaganātha Purī piekrastes joslā. Es viņam uzrakstīju vēstuli: "Mans dārgais skolotāj, citi jūsu mācekļi, brahmačārī, sanjāsī jums kalpo tieši. Un es esmu mājsaimnieks. Es nevaru dzīvot ar jums, es nevaru jums pienācīgi kalpot. Tādēļ es nezinu, kā lai jums kalpoju." Vienkārši ideja; es domāju kā viņam kalpot: "Kā lai es jums nopietni pakalpoju?" Atbilde bija datēta kā 13. decembris, 1936. gads. Šajā vēstulē viņš rakstīja: "Dārgais tas un tas, esmu ļoti priecīgs saņemt tavu vēstuli. Es domāju, ka tev jāvirza mūsu kustība angļu valodā." Tāds bija viņa vēstules saturs. "Un tas nāks par labu tev un cilvēkiem, kuri tev palīdzēs." "Un es vēlos..." Tāds bija viņa norādījums.

Un tad 1936. gada 31. decembrī - tas nozīmē, ka tieši pēc tam, kad vēstule tika uzrakstīta, pēc divām nedēļām viņš atstāja savu ķermeni. Es uztvēru sava garīgā skolotāja norādījumu ļoti nopietni, bet nedomāju, ka man būs jādara kas tāds. Es tolaik biju mājsaimnieks. Bet tādi bija Krišnas radītie apstākļi. Ja mēs stingri mēģinām kalpot garīgajam skolotājam, viņa pavēlei, tad Krišna dos mums visu vajadzīgo. Tas ir noslēpums. Lai gan nebija iespēju, es nekad [par to tā] nedomāju, bet es uztvēru to diezgan nopietni, apgūstot Višvanātha Čakravartī Thākura Bhagavad-gītas skaidrojumus. Bhagavad-gītas pants "vyavasāyātmikā-buddhir ekeha kuru-nandana" (BG 2.41); saistībā ar šo pantu Višvanātha Čakravartī Thākurs savā komentārā skaidro, ka mums garīgā skolotāja vārdi jāuztver kā mūsu dzīve un dvēsele. Mums jāmēģina izpildīt norādījumi, garīgā skolotāja īpašie norādījumi ļoti stingri [apņēmīgi], neņemot vērā savus personīgos ieguvumus vai zaudējumus. Tas es mazliet mēģināju rīkoties tādā garā. Tādēļ viņš man ir devis visu vajadzīgo, lai viņam kalpotu. Ir sanācis tā, ka šajā vecumā esmu ieradies jūsu valstī un arī jūs uztverat šo kustību nopietni, mēģināt to saprast. Tagad mums ir pāris grāmatas. Tas ir neliels šīs kustības atbalsts. Šajā mana garīgā skolotāja aiziešanas notikumā tāpat, kā es mēģinu izpildīt viņa gribu, līdzīgi es jūs lūdzu izpildīt to pašu pavēli pēc manas gribas. Es esmu vecs vīrs, es varu atstāt šo ķermeni jebkurā brīdī. Tāds ir dabas likums. Neviens nevar to aizkavēt. Tas nav nekas pārsteidzošs, tikai mans lūgums jums šajā svētīgajā mana Guru Maharādža aiziešanas dienā [ir,] lai vismaz kaut kādā mērā jūs saprastu Krišnas apziņas kustības būtību. Jums jāmēģina tā [šī kustība] virzīt. Cilvēki cieš gaidās pēc šīs apziņas.