LV/Prabhupada 0427 - Dvēsele Atšķiras No Rupjā Un Smalkā Ķermeņa



Lecture on BG 2.11 -- Edinburgh, July 16, 1972

Saskaņā ar vēdisko sistēmu sabiedrībā ir četras cilvēku kārtas. Cātur-varṇyaṁ mayā sṛṣṭaṁ guṇa-karma-vibhāgaśaḥ (BG 4.13). Cilvēku sabiedrība jāiedala četrās cilvēku kārtās. Tāpat kā mūsu ķermenī ir četri iedalījumi. Smadzeņu daļa, roku, vēdera un kāju daļa. Tās visas jums ir vajadzīgas. Ja ķermeni uztur, tad jums pareizi jāuztur jūsu galva, rokas, vēders un kājas. Sadarbība. Jūs tik daudzas reizes esat dzirdējuši par Indijas kastu sistēmu: brāhmans, kšatrijs, vaišja, šūdra. Tas nav mākslīgi. Tas ir dabiski. Jebkurā sabiedrībā, kur ejat, ne tikai Indijā, jebkurā citā valstī ir četru veidu kārtas. Saprātīgo cilvēku kārta, vadītāju kārta, ražošanas kārta un strādnieku kārta. Jūs tos saucat dažādos vārdos, bet ir jābūt šādam iedalījumam. Kā jau teicu, ir iedalījumi manā paša ķermenī - smadzeņu nodaļa, roku nodaļa, vēdera nodaļa, kāju nodaļa. Visi valdnieki pieder pie roku nodaļas cilvēku aizsardzībai. Agrāk kšatriji... Kšatrijs nozīmē tas, kurš aizsargā pilsoņus no iespējama ienaidnieku kaitējuma. To sauc par kšatriju. Tātad Krišna informē Ardžunu, ka "kāpēc tu novirzies no sava pienākuma pildīšanas? Vai domājat, ka jūsu brālis, jūsu tēvocis, jūsu vectāvs otrā pusē, vai viņi būs miruši? Nē. tas tā nav." Krišna vēlējās iemācīt Ardžinu, ka šis ķermenis atšķiras no personas. Tāpat kā ikviens no mums atšķiras no krekla un mēteļa. Līdzīgi, mēs, dzīvās būtnes, dvēseles, atšķiramies no rupjā un smalkā ķermeņa. Tāda ir Bhagavad-gītas filozofija. Cilvēki to nesaprot. Galvenokārt cilvēki domā, ka ir šis ķermenis. Tas tiek nosodīts šāstrās.

yasyātma-buddhiḥ kuṇape tri-dhātuke
sva-dhīḥ kalatrādiṣu bhauma ijya-dhīḥ
yat-tīrtha-buddhiḥ salile na karhicij
janeṣv abhijñeṣu sa eva go-kharaḥ
(ŠB 10.84.13)

Go nozīmē govs, khara nozīmē ēzelis. Ikviens, kurš dzīvo ar ķermenisko uztveri, yasyātma-buddhiḥ kuṇape tri-dhātuke... Ķermeniskā dzīves uztvere domāta dzīvniekiem. Suns nezina, ka viņš nav šis ķermenis, viņš ir tīra dvēsele. Bet izglītots cilvēks spēj saprast, ka viņš nav šis ķermenis, ka viņš atšķiras no šī ķermeņa. Kā gan viņš var saprast, ka atšķiras no šī ķermeņa? Arī tā ir ļoti vienkārša metode. Bhagavad-gītā ir teikts:

dehino 'smin yathā dehe
kaumāraṁ yauvanaṁ jarā
tathā dehāntara-prāptir
dhīras tatra na muhyati
(BG 2.13)

Dehinaḥ... Asmin dehe, šajā ķermenī ir dvēsele, dehī... Dehī nozīmē šī ķermeņa īpašnieks. Es neesmu šis ķermenis. Ja man jautājat: "Kas.." Tāpat kā dažreiz mēs jautājam bērnam, "Kas ir tas?" Viņš teikts: "Tā ir mana galva." Līdzīgi, ka jūs arī man jautājat, ikvienam, "kas tas ir?", ikviens teiks, "tā ir mana galva." Neviens neteiks: "Es galva." Ja jūs rūpīgi analizējat visas ķermeņa daļas, jūs teiksiet, ka "Tā ir mana galva, mana roka, mans pirksts", bet kur esmu es?" "Mans" tiek teikts, kad ir "es". Bet mums nav zināšanu par "es". Mums vienkārši ir informācija par "mans". To sauc par neziņu. Visa pasaule pieņem savu ķermeni kā sevi. Cits piemērs, ko varu jums dot. Tāpat kā daži no jūsu radiniekiem, pieņemsim, mans tēvs, ir miris. Nu es raudu: "Ak, mans tēvs ir aizgājis. Mans tēvs ir aizgājis." Bet, ja kāds saka: "Kāpēc tu saki, ka tavs tēvs ir aizgājis? Viņš guļ šeit. Kāpēc tu raudi?" "Nē, nē, nē, tas ir viņa ķermenis. Tas ir viņa ķermneis. Mans tēvs ir aizgājis." Tādēļ mūsu šībrīža izpratnē es redzu tavu ķermeni, tu redzi mani ķermeni, neviens neredz patieso personu. Pēc nāves viņš atgūst saprātu: "Ak, tas nav mans tēvs, tas ir mana tēva ķermenis." Redzat? Mēs tātad kļūstam saprātīgi, kad saskaramies ar nāvi. Un kamēr mēs dzīvojam, mēs esam neziņā. Tāda ir mūsdienu civilizācija. Kamēr dzīvojam... Tāpat kā cilvēkiem ir apdrošonāšanas polize, lai iegūtu kādu naudu. Šo naudu saņem pēc nāves, ne dzīves laikā. Dažkārt arī dzīves laikā. Tas, ko vēlos norādīt, ir, ka tik ilgi mēs dzīvojam, esot neziņā. Mēs nezinām, kas ir mūsu tēvs, kas ir mūsu brālis, kas esmu es. Bet ikvienam ir iespaids, ka "šis ķermenis ir mans tēvs, šis ķermenis ir mans bērns, šis ķermenis ir mana sieva." To sauc par neziņu. Ja pētāt visu pasauli, dzīves laikā visi teiks, ka "esmu anglis", "esmu indietis", "esmu hindu", "esmu musulmanis". Bet ja jūs viņam pajautājat: "Vai tiešām esat tas?" Jo šis ķermenis ir hindu, musulmanis vai kristietis, jo atbilstoši ķermenis ir radīts hindu, musulmaņu sabiedrībā vai ķermenis dzimis noteiktā valstī, tādēļ mēs sakām, ka "esmu indietis", "esmu eiropietis", "es esmu šis", "es esmu tas". Bet, kad ķermenis nomirst, tajā laikā mēs sakām: "Nē, nē, persona, kas ir šajā ķermenī, ir aizgājusi. Tas ir kas cits."