LV/Prabhupada 0435 - Mēs Esam Apjukuši Visās Šajās Pasaulīgajās Problēmās



Lecture on BG 2.8-12 -- Los Angeles, November 27, 1968

Bhakta: "Es nespēju aizdzīt šīs bēdas, kas padara vājus manus jutekļus. Es nespēšu to iznīcināt, pat ja iegūšu neuzvaramu karaļvalsti uz Zemes, ar pilnīgu suverenitāti kā padieviem debesīs (BG 2.8). Sandžaja teica: Tā teicis, Ardžuna, ienaidnieku uzvarētājs, teica Krišnam, Govindam, "es necīnīšos", un apklusa (BG 2.9). Ak Bhāratas pēcteci, tajā laikā Krišna, smaidīdams abu armiju vidū, teica bēdu pārņemtajam Ardžunam šādus vārdus (BG 2.10). Svētais Kungs teica..."

Prabhupāda: Kad viņš kļuva ļoti nopietns bīstamā stāvoklī, it kā mēs būtu pazuduši, bet Krišna smaida. Redzat? Dažkārt mēs domājam... To sauc par ilūziju. Tas pats piemērs, tāpat kā vīrs sapņo, raud: "Tur ir tīģeris, tur ir tīģeris. Tas man uzbrūk." Pamodies cilvēks smaida: "Kur ir tīģeris? Kur ir tīģeris?" Un tas vīrs raud: "Tīģeris, tīģeris, tīģeris." Līdzīgi, kad esam tik ļoti apmulsuši... Tāpat kā politiķi dažkārt ir apmulsuši politiskajā situācijā un apgalvo: "Tā ir mana zeme, mana valsts." Otra puse arī apgalvo: "Tā ir mana zeme, mana valsts." Viņi cīnās ļoti skarbi. Krišna smaida: "Kādas blēņas - apgalvot "mana valsts, mana zeme"? Tā ir Mana zeme, un viņi apgalvo "mana zeme" un cīnās." Patiesībā zeme pieder Krišnam, bet šie cilvēki ilūzijas ietekmē apgalvo: "Tā ir mana zeme, tā ir mana valsts." Viņi aizmirst, cik ilgi tas piederēs šai valstij vai šai tautai. To sauc par ilūziju. Tāds ir mūsu stāvoklis. Nesaprotot mūsu īsto stāvokli, mēs esam apmulsuši šajās visās pasaulīgajās problēmās, kas visas ir aplamas. Janasya moho 'yam ahaṁ mameti (ŠB 5.5.8). Moha nozīmē ilūzija. Tā ir ilūzija. Visi ir ilūzijas ietekmē. Tas, kurš ir saprātīgs, ja viņš var saprast, ka šis pasaulīgais stāvoklis ir vienkārši ilūzija... Visas manis izgudrotās domas ir balstītas uz principu "es" un "mans". Tā visa ir ilūzija. Kad persona ir gana saprātīga, lai izkļūtu no ilūzijas, tā uztic sevi garīgajam skolotājam. Tam piemēru dod Ardžuna. Kad viņš bija pārāk apmulsis... Viņš ar Krišnu runāja kā draugs, bet viņš redzēja, ka "šāda daudzīga runāšana neatrisinās manu problēmu." Un viņš izvēlējās Krišnu, jo zināja Krišnas vērtību. Vismaz viņam vajadzēja zināt. Viņš ir draugs. Un viņš zina, ka Krišnu pieņem... " Lai gan Viņš darbojas kā mans draugs, diženas autoritātes Krišnu pieņem kā Dieva Augstāko Personību." To Ardžuna zināja. Tā viņš teica, ka "esmu tik ļoti apmulsis, ka es nespēju saprast. Pat pieņemot, ka es uzvarēšu šajā cīņā, es tik un tā nebūšu laimīgs. Ko tad teikt par uzvaru šajā planētā, ja es kļūstu par visu citu planētu valdnieku vai, ja es kļūstu par padievu uz augstākajām planetārajām sistēmām, tik un tā bēdas nevar mazināt."