LV/Prabhupada 0291 - Es Nevēlos Būt pakļautais, Es Nevēlos Noliekties - Tā Ir Tava Slimība

From Vanipedia
Jump to: navigation, search

Es Nevēlos Būt pakļautais, Es Nevēlos Noliekties - Tā Ir Tava Slimība - Prabhupāda 0291


Lecture -- Seattle, September 30, 1968

Prabhupāda: Jā?

Jauns cilvēks: Vai varat vēlreiz paskaidrot pakļautību?

Tamāla Krišna: Vēlreiz paskaidrot pakļautību.

Prabhupāda: Pakļautība — tas ir vienkārši. Tu esi padotais. Vai nesaproti, kas ir pakļautība? Vai tas ir ļoti grūti? Vai tu neesi kādam pakļauts?

Jauns cilvēks: Nu, jā, es pieņemu, var teikt, ka biju.

Prabhupāda: Jā. Tev jābūt. Ikvienam. Ikvienam jābūt padotajam, pakļautībā.

Jauns cilvēks: Jā, tas ir, garīgajā ziņā gan es nejūtos pakļauts...

Prabhupāda: Vispirms tev jāsaprot, kas ir garīgā dzīve, tad... Arī garīgajā ziņā arī tu esi pakļauts, jo tavā dabā ir pakļautība. Garīgais, ko tu saproti ar „garīgais” un „materiālais”?

Jauns cilvēks: Nu, piemēram, mans ķermenis ir noteiktā vietā, laikā, un visi šie (neskaidri) Ja man ir darbs, tad esmu pakļautais savam priekšniekam, bet es pats, īstais es, mans iekšējais es nav... Es nedomāju, ka esmu pakļauts savam priekšniekam. Es domāju, ka mēs varētu būt vairāk vai mazāk vienlīdzīgi. Laicīgā nozīmē mēs esam...

Prabhupāda: Jā. Šāda apziņa ir ļoti laba, tu jūti neapmierinājumu, esot pakļauts savam priekšniekam. Vai tā?

Jauns cilvēks: Nē, ne tā.

Prabhupāda: Kā tad?

Jauns cilvēks: Es īpaši ne...

Prabhupāda: Ikvienam.

Jauns cilvēks: Es nedomāju, ka... Runājot par konkrētu notikumu, tas nav tā, ka es apskaužu šo cilvēku, jo viņš ieņem augstāku stāvokli. Bet es vienkārši jūtu, ka tā kā būtnes mēs esam vienlīdzīgas. Es domāju, jūs zināt, tā ir zināma filozofija, kas man ir. Es nejūtu, ka man jānoliecas kāda priekšā, tāpat kā nedomāju, ka kādam jānoliecas manā priekšā.

Prabhupāda: Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc nenoliekties? Kāpēc?

Jauns cilvēks: Jo es nejūtu, ka esmu kādam kaut ko parādā vai arī ka parādā kāds ir man.

Prabhupāda: Tātad tā ir slimība. piespiež nolieties, bet mēs domājam, ka „man noliekties nepatīk”. Tā ir slimība.

Jauns cilvēks: Viņš nespiež mani nokliekties.

Prabhupāda: Jā.

Jauns cilvēks: Viņš nespiež mani darīt neko. Es tur it kā esmu, un viņš tur it kā ir.

Prabhupāda: Nē. Vienkārši mēģini saprast. Tas ir ļoti labs jautājums. Tu saki, ka nevēlies noliekties. Vai tā?

Jauns cilvēks: Pamatā tā tas ir, jā.

Prabhupāda: Jā. Kāpēc?

Jauns cilvēks: Jo es nejūtos zemāks par...

Prabhupāda: Tā ir slimība. Tu esi noteicis pats savu slimību. Tā ir materiālisma slimība. Visi domā, ka vēlas būt saimnieki. Viņi paši nevēlas noliekties. Visi domā tā, ne tikai tu. Vienkārši mēģini, ļauj man pabeigt. Šī ir slimība, materiāla slimība. Vispirms mēģini saprast. Tā nav tava vai mana slimība. Tā ir visu slimība: „Kāpēc man jānoliecas? Kāpēc man jākļūst par padoto?” Bet daba piespiež mūs būt padotajiem. Kurš vēlas saskarties ar nāvi? Kāpēc cilvēki mirst? Vai vari uz to atbildēt?

Jauns cilvēks: Kāpēc cilvēki mirst?

Prabhupāda: Jā. Neviens nevēlas mirt.

Jauns cilvēks: Es domāju, ka tam ir bioloģisks...

Prabhupāda: Vienkārši mēģini saprast. Kas ir šeit... Tas nozīmē bioloģiskais spēks. Tu esi pakļauts bioloģijai. Tad kāpēc tu saki, ka esi neatkarīgs?

Jauns cilvēks: Nu, es jūtu, ka esmu...

Prabhupāda: Tu jūti nepareizi. Tas ir tas, uz ko es norādu. Tā ir tava slimība.

Jauns cilvēks: Ka es jūtos vientuļš?

Prabhupāda: Jā, nepareizi.

Jauns cilvēks: Nepareizi?

Prabhupāda: Jā. Tu esi pakļautais. Tev jānoliecas. Kad ierodas nāve, jūs nevarat teikt, ka „ak, es tev nepaklausīšu”. Tādēļ tu esi pakļautais.

Jauns cilvēks: Es esmu pakļauts Dievam, jā.

Prabhupāda: Nē, nē, ne... Nav runas par Dievu. Mēs šobrīd runājam parastā nozīmē.

Jauns cilvēks: Krišna... Es ne...

Prabhupāda: Nē. Nerunā par Krišnu. Tas ir tik tālu. Vienkārši mēģini saprast, ka nevēlies mirt, bet kāpēc tu esi piespiests mirt?

Jauns cilvēks: Kāpēc esmu spiests mirt?

Prabhupāda: Jā. Jo tu esi pakļautais.

Jauns cilvēks: Ak, jā.

Prabhupāda: Jā. Tad tu saproti savu pakļautā stāvokli. Tu nevari paziņot, ka esi brīvs, ka neesi pakļauts. Ja tu nevēlies būt padotais, nevēlies noliekties kāda priekšā, tā ir tava slimība.

Jauns cilvēks: Ko tieši jūs vēlaties, lai es darītu... Ko...

Prabhupāda: Nē, vispirms mēģini saprast savu slimību. Tad mēs noteiksim tavas zāles.

Jauns cilvēks: es jūtos nepareizi, labi, bet... Bet kam vai kā... Kam tieši man jānoliecas, es domāju...

Prabhupāda: Tev jānoliecas visu priekšā. Tu noliecies nāves, slimību, vecuma priekšā. Tu noliecies tik daudz kā priekšā. Tu esi spiests. Un tomēr tu domā, ka „es nevaru noliekties, man nepatīk”. Tā kā tu saki, ka tev nepatīk, tādēļ tu esi spiests. Tev jānoliecas. Kāpēc tu aizmirsti savu stāvokli? Tā ir mūsu slimība. Tādēļ nākamais process ir [apzināties], ka „esmu spiests noliekties”. Nu mums jānoskaidro: „Pie kā es būšu laimīgs pat noliecoties?”. Tas ir Krišna. Tava noliekšanās neapstāsies, jo tu esi tai radīts. Bet, ja tu nolieksies Krišnas vai Viņa pārstāvja priekšā, tu kļūsi laimīgs. Pārbaudi to. Tev jānoliecas. Ja tu nenolieksies Krišnas vai Viņa pārstāvja priekšā, tad tevi piespiedīs noliekties kā cita, maijas, priekšā. Tāds ir tavs stāvoklis. Tu ne brīdi nevari būt brīvs. Bet tu jutīsies... Tāpat kā bērns divdesmit četras stundas dienā noliecas vecāku priekšā. Viņš ir laimīgs. Viņš ir laimīgs. Māte saka: „Mans dārgais bērniņ, lūdzu, nāc, apsēdies šeit.” „Jā.” Viņš ir laimīgs. Tāda ir [viņa] daba. Jums vienkārši jāmeklē, kā priekšā noliekties, tas arī viss. Tas ir Krišna. Jūs nevarat pārtraukt noliekšanos, bet jūs varat izvēlēties, kā priekšā noliekties. Tas arī viss. Ja tu mākslīgi domā, ka „es nenoliekšos neviena priekšā. Esmu neatkarīgs”, tad tu cietīsi. Tev vienkārši jāmeklē pareizā vieta, kur noliekties. Tas arī viss. Labi. Skandējiet.