LV/Prabhupada 0908 - Es Varu Mēģināt Kļūt Laimīgs, bet ja Krišna Nedod Svētību, Es Nekad Nekļūšu Laimīgs
730419 - Lecture SB 01.08.27 - Los Angeles
Viss attiesībās... Kā Prahlāda Mahārādžs. Prahlāda Mahārādžs stāv, un viņa tēvu nogalina. Vai tas ir pareizi? Vai jums patiktu redzēt savu tēvu nogalinātu jūsu acu priekšā, un jūs stāvētu noskatīdamies? Un neiebilstu. Vai tas ir pareizi? Neviens to nepieņems kā pareizu, nē. Bet patiesībā tā notika, ka Hiranjakašipu nogalināja... Attēls ir šeit, un Prahlāda Mahārādžs mēģina izlikt ziedu vītni slepkavam. "Mans dārgais Lungs, Nogalinātāj, pieņem šo vītni. Tu nogalini manu tēvu. Tu esi ļoti labs." Redzat? Tā ir garīga sapratne. Neviens jums nedos svētību, lai jūs... Ja nevarat aizsargāt savu tēvu, jums jāiebilst, jāraud, ka: "Šeit nogalina manu tēvu. Uz priekšu. Palīdziet..." Nē. Viņš grasās uzlikt ziedu vītni. Un kad viņš bija nogalināts, Prahlāda teica Nrisimhadēvam: "Manus dārgais Kungs, nu mans tēvs ir nogalināts. Visi ir laimīgi. Pārstāj dusmoties." Neviens nav nelaimīgs. Viņš teica tieši tā. Modeta sādhur api vṛścika-sarpa-hatyā (ŠB 7.9.14). Modeta sādhur api. Sādhu, svēts cilvēks nekad neatbalsta kāda nogalināšanu. Nekad. Pat dzīvnieka. Sādhu to neatbalsta. Kāpēc būtu jānogalina dzīvnieks? Tāds ir sādhu uzskats. Bet Prahlāda Mahārādžs saka: modeta sādhur api. Arī Sādhu, svētais, ir iepriecināts. Kad? Kad skorpions vai čūska tiek nogalināts. Arī viņi ir dzīvās būtnes. Sādhu nekad nav apmierināts, redzot citu dzīvo būtni nogalinātu, bet Prahlāda mahārādžs saka: "pad sādhu priecājas, kad nogalināta čūska vai skoprions. Tā mans tēvs ir kā čūska vai skoprions. Viņš ir nogalināts. Tādēļ visi ir laimīgi. Tāds dēmons, kurš tikai radīja problēmas bhaktām, tāds dēmons, ļoti bīstams dēmons. Kad šādi dēmoni tiek nogalināti, pat svētie ir apmierināti. Lai gan svētie nevēlas, lai kāds tiek nogalināts. Krišna ir akinčana-vitta. Tas, kurš visu materiāli zaudējis, viņam Krišna ir vienīgais patvērums. Krišna ir tik laipns, ka, ja kāds vēlas materiālu uzplaukumu, un tajā pašā laikā vēlas būt bhakta... Tas teikts Čaitanja-čaritāmritā, ka: "Kāds vēlas Mani. Tajā pašā laikā viņš vēlas materiālu labklājību. Viņš ir muļķis." Tādēļ cilvēki tik ļoti baidās, nonākot Krišnas apziņā. "Ak, mans īpašums būs pagalam." Jo viņi to nevēlas. Viņi vēlas peiturēties pie... Galvenokārt viņi dodas uz baznīcu, templi materiālai labklājībai. "Dievs, dod mums dienišķo maizi." Tā ir materiāla labklājība. Vai "Dod mums šo, dod mums to." Bet arī viņi tiek uzskatīti par dievbijīgiem, jo vērsušies pie Dieva. Ateristi nevēršas. Viņi saka: "Kāpēc man vērsties pie Dieva? Es radīšu savu bagātību ar zinātnes attīstību, es būšu laimīgs." Viņi ir duškritinas, paši grēcīgākie, tie, kuri tā saka, ka: "Savai labklājībai es būšu atkarīgs no sava paša spēka, zināšanām." Viņi ir duškritinas. Bet tas, kurš domā, ka "Mana labklājība atkarīga no Dieva žēlastības", ir dievbijīgs. Viņi ir dievbijīgi. Jo galu galā bez Dieva svētības nekas nav sasniedzams. Tas ir fakts. Tāvad tanur idaṁ tanūpekṣitānām (?). Tā arī apgalvo... Mēs esam izdomājuši tik daudzus pretlīdzekļus mūsu ciešanu stāvoklim, bet ja tur nav Dieva svētības, šie pretlīdzekļi būs bezjēdzīgi. Tāpat kā jums ir labas zāles, ļoti kvalificēti ārsti. Tas ir labi. Bet, kad cilvēks ir slims, jautā ārstam: "Vai varat garantēt šī pacienta dzīvību?" Viņš nekad nevar teikt: "Nē, es to varu. Es to nevari. Es mēģināšu, kā pratīšu. Tas arī viss." Tas nozīmē, ka svētība ir Dieva rokās. "Es esmu tikai instruments. Ja Dievs nevēlas, ka dzīvojat, tad visas zāles, zināšanas par zinātni, medicīnu nelīdzēs." Augstākā svētība ir Krišnas ziņā. Viņi, muļķi, to nezina. Tādēļ tos sauc par mūdhām, muļķiem. Lai ko arī darītu, tas ir ļoti labi, bet galu galā, ja tur nav Dieva, Krišnas svētības, tas viss būs bezjēdzīgs. Viņi to nezina. Tādēļ viņi ir muļķi. Un bhakta zina, ka: "Lai arī kādas zināšanas man būtu, es varu mēģināt kļūt laimīgs, bet, ja Krišna nav devis Savu svētību, es nekad nebūšu laimīgs." Tāda ir atšķirība starp bhaktu un nebhaktu.