LV/Prabhupada 0074 - Kāpēc Jums Jāēd Dzīvnieki
Lecture on BG 4.21 -- Bombay, April 10, 1974
Viss ir aprakstīts Bhagavad-gītā. Bhagavad-gīta neapgalvo, ka "jūs dzīvojat, jo elpojot gaisu". Nē. Bhagavad-gīta saka: "annād bhavanti bhūtāni" (BG 3.14). Anna. "Anna" nozīmē "ēdienam paredzētie graudaugi". Ir nepieciešami šādi graudaugi. Annād bhavanti bhūtāni. Bhagavad-gīta nekad neapgalvo, ka "jums nav jāēd. Vienkārši elpojiet gaisu un praktizējiet jogu". Nē. Bet mums jāēd ne vairāk, ne mazāk [,kā nepieciešams]. Tas ir ieteicams. Yuktāhāra-vihārasya. Mums jāēd ne vairāk, ne mazāk [, kā vajadzīgs]. Un nirāśīḥ. "Nirāśīḥ" apzīmē netiekšanos pēc ekstravagances [izšķērdības]. Nu mēs arvien vairāk un vairāk vēlamies jutekļu apmierināšanu. Tas nav vēlami. Ja vēlaties [sasniegt] dzīves pilnību, to sauc par tapasju. Ir jāvēlas, bet nav jāvēlas lieki. Ikvienam ir tiesības ēst, pat dzīvniekiem. Visiem ir tādas tiesības. Bet tāpēc, ka vēlamies baudīt vairāk, [tāpēc] mēs nedodam dzīvniekiem iespēju dzīvot atbilstoši; drīzāk mēs mēģinām tos apēst. Tas nav vēlami. To sauc par "nirāśīḥ". Kāpēc jums vajadzētu ēst dzīvniekus? Tā ir necivilizēta dzīve. Ēdiena trūkuma gadījumā aborigēni var pārtikt no dzīvniekiem, jo viņi nezina, kā audzēt ēdienam paredzēto. Bet kad cilvēku sabiedrība kļūst civilizēta, tā vat izaudzēt tik daudz labu ēdamlietu, tā var turēt govis tā vietā, lai tās apēstu. Tā var iegūt pienu, gana daudz piena. Mēs varam pagatavot tik daudz ēdienu no piena un graudaugiem. Tādēļ mums nevajadzētu lieki vēlēties baudīt vairāk. Tad šeit ir teikts "kurvan nāpnoti kilbiṣam". "Kilbiṣam" nozīmē "grēcīgas dzīves sekas". Kilbiṣam. Tātad, ja mēs nevēlamies vairāk, kā vajadzīgs, tad mēs neesam iejaukti, iesaistīti grēcīgā darbībā, kurvan api, lai gan darbojamies. Kamēr darbojamies apzināti vai neapzināti, mums nākas pastrādāt kaut ko, kas nav dievbijīgs un ir pat grēcīgs, bet ja mēs vienkārši vēlamies dzīvot pareizi, tad "kurvan nāpnoti kilbiṣam". Mūsu dzīvei jābūt bez jebkādām grēcīgām sekām. Citādi mums nāksies ciest. Bet viņi [tam] netic, lai gan viņi redz tik daudz nosodāmu dzīvju. No kurienes viņi atnāk, [kuri no] 8 400 000 dzīvības veidiem? Ir tik daudz dzīvju, kas nodzīvotas ļoti nožēlojamos apstākļos. Protams, dzīvnieks vai [cita] dzīvā radība nezina, bet cilvēkam, mums, jāzina, kāpēc šī dzīve ir nosodāma. Tā ir maijas ilūzija. Pat kāds ir, gluži kā... cūka dzīvo ļoti lielā netīrībā, ēd izkārnījumus un tomēr it ļoti laimīga, tādēļ tā uzbarojas. Kad cilvēks jūtas laimīgs, tas ir, "esmu septītajās debesīs", viņš apveļas. Tā jūs redzēsiet šīs cūkas; tās ir ļoti apaļīgas, bet ko tās ēd? Tās ēd izkārnījumus un dzīvo netīrās vietās. Bet tās domā, ka "mēs esam ļoti laimīgas". Tātad tā ir maijas ilūzija. Ikviens, kurš dzīvo ļoti nožēlojamos dzīves apstākļos, maijā, ilūzijas ietekmē tas [vai tā] domā, ka ar viņu viss ir kārtībā, ka tas [vai tā] dzīvo pilnīgi nevainojami. Bet attīstītāka persona, [tā] redz, ka dzīvo ļoti nosodāmos [nožēlojamos] apstākļos. Tātad ir tāda ilūzija, bet ar zināšanām un labu sabiedrību, ievērojot šāstru, guru, svēto personu norādījumus, ir jāsaprot, kāda ir dzīves jēga [vērtība] un jādzīvo atbilstoši. Tādus norādījumus ir devis Krišna, tas ir, nirāśīḥ, — vēlēties lieki nevajag, [tas ir,] vairāk, kā nepieciešams pamatvajadzību amierināšanai. To sauc par "nirāśīḥ". Nirāśīḥ. Vēl viena [šī jēdziena] nozīme ir pārlieku nepieķerties materiālajām baudām. Un tas ir iespējams, kad viņam ir pilnīgas zināšanas par to, ka "es neesmu šis ķermenis. Esmu garīga dvēsele. Mana nepieciešamība ir attīstīties garīgajās zināšanās". Tad viņš var kļūt nirāśīḥ. Tādas ir izpausmes tapasjai, askēzai, grēku nožēlošanai. Nu cilvēki [to] ir aizmirsuši. Viņi nezina, kas ir askēzes. Bet tāds ir cilvēka dzīves mērķis. Tapo divyaṁ putrakā yena śuddhyet sattvaṁ yena brahma-saukhyam anantam (SB 5.5.1). Tādi ir šāstru norādījumi. Cilvēka dzīve ir domāta tapasjai. Un tapasja... Tādēļ vēdiskajā dzīvesveidā dzīves sākums ir tapasja, brahmačārī, brahmačārī. Un māceklis tiek nosūtīts uz gurukulu, lai piekoptu brahmačarju. Tā ir tapasja, dzīve bez ērtībām. Gulēšana uz grīgas, došanās no vienām durvīm pie otrām, lai lūgtu žēlastības dāvanas guru dēļ. Bet viņi [mācekļi] nav noguruši. Tā kā viņi ir bērni, trenēti šajās akzēzēs, viņi tās sāk praktizēt. Viņi visas sievietes sauc par mātēm. "Māmiņ, dod man kādu žēlastības dāvanu!" Un [pēc tam] viņi atgriežas guru mītnē. Viss pieder guru. Tāda ir brahmačārī. Tā ir tapasja. Tapo divyam (SB 5.5.1). Tāda ir vēdiskā civilizācija, kurā bērni jau no paša dzīves sākuma tiek audzināti askēzē, brahmačarjā. Celibātā. Brahmačārī nedrīkst tikties ar jaunām sievietēm. Pat [ja] guru sieva ir jauna, viņš [māceklis] nedrīkst doties pie guru sievas. Tādi ir ierobežojumi. Bet kur nu ir šāda brahmačarja? Nav brahmačārī. Tāda ir Kali juga. Nekādas tapasjas.