LV/Prabhupada 0299 - Sākotnējā Persona Nav Mirusi

Revision as of 10:00, 2 October 2018 by Vanibot (talk | contribs) (Vanibot #0023: VideoLocalizer - changed YouTube player to show hard-coded subtitles version)
(diff) ← Older revision | Latest revision (diff) | Newer revision → (diff)


Lecture -- Seattle, October 4, 1968

Tamāla Krišna: Prabhupāda, pēc tam, kad Kungs Čaitanja pieņēma sanjāsu, Kunga Čaitanjas mācībā ir teikts, ka Viņš satika savu māti. Es vienmēr domāju, ka sanjāsī to nevar darīt.

Prabhupāda: Nē, sanjāsī nedrīkst tikties ar savu sievu, sanjāsī aizliegts doties mājās, satikt savu sievu, bet viņš var tikties, ja citi... Bet tas... Čaitanja Mahāprabhu nedevās uz Savām mājām. Tas bija saplānots. Advaita Prabhu atveda Viņa māti apraudzīt Čaitanju. Čaitanja Mahāprabhu pēc sanjāsas pieņemšanas bija gluži neprātīgs aiz tiekšanās pēc Krišnas. Viņš devās uz Gangas krastu, aizmirstot, ka tā ir Ganga. Viņš domāja, ka „šī ir Jamuna. Es dodos uz Vrindāvanu, sekojot...” Tā Nitjānanda Prabhu sūtīja kādu vīru, sakot, ka „es sekoju Čaitanjam. Lūdzu, brīdini Advaitu, lai viņš sagatavo vienu laivu tajā pašā ghātā, lai Viņš varētu nodādāt Kungu uz Viņa mājām.” Tā Čaitanja Mahāprabhu bija ekstāzē. Tad Viņš pēkšņi fredzēja, ka Advaita gaida ar laivu. ā Kungs viņam jautāja: „Advaita, kāpēc tu esi šeit? Šeit ir Jamuna!" Advaita teica: „Jā, mans dārgais Kungs, lai kur Tu arī būtu, tur ir Jamuna. Tādēļ, lūdzu, nāc ar mani!” Tā Viņš devās uz Advaitas mājām. Tad Kungs pamanīja: „Tu esi Mani maldinājis. Tu esi Mani atvedis uz savām mājām. Tā nav Vrindāvana. Kā tas nākas?” „Labi, Kungs, tu kļūdas pēc esi nonācis šeit, tādēļ... lūdzu paliec šeit!” Tā Viņš nekavējoties aizsūtīja kādu vīru pie Viņa mātes. Jo Viņš zināja, ka Čaitanja Mahāprabhu ir pieņēmis sanjāsu; Viņš nekad neatgriežas mājās. Tā Viņa māte ir neprātīgās ilgās pēc dēla. Viņš bija tās vienīgais dēls. Tā Viņš deva iespēju Savau mātei redzēt Viņu pēdējo reizi. To noorganizēja Advaita. Tātad tad, kad ieradās māte, Čaitanja Mahāprabhu nekavējoties nokrita pie Savas mātes pēdām. Viņš bija jauneklis, divdesmit četrus gadus vecs, un māte, redzot, ka viņas dēls ir pieņēmis sanjāsu, ka mājās palikusi vedekla, dabiskā kārtā bija ļoti iespaidota un sāka raudāt. Tādēļ Čaitanja Mahāprabhu mēģināja viņu nomierināt ar ļoti mīļiem, maigiem vārdiem. Viņš teica: „Mana dārgā māte, šo ķermeni esi devusi tu, tādēļ man šis ķermenis jāiesaista kalpošanā tev. Bet Es esmu tavs muļķa dēls. Es esmu pieļāvis kļūdu. Lūdzu, piedod Man.” Šāda aina ir ļoti aizkustinoša – šķiršanās no mātes... (neskaidri).