LV/Prabhupada 0497 - Visi Mēģina Nemirt
Lecture on BG 2.15 -- Hyderabad, November 21, 1972
Šeit, šajā materiālajā pasaulē, mēs esam ievietoti mritatvā, pakļauti dzimšanai, nāvei, vecumam un slimībām. Bet ir arī cits stāvoklis, kad nav ne dzimšanas, ne nāves, ne vecuma, ne slimību. Kādu stāvokli mēs vēlētos - dzimšanu, nāvi, vecumu un slimības vai nekādas dzimšanas, nāves, vecuma vai slimību? Kurš no tiem mums patiktu? Hmm? Es domāju, mums patiktu izvairīties no dzimšanas, nāves, vecuma un slimībām. To sauc par amritatvu. Tātad amṛtatvāya kalpate. Amrita... Ja esam savā sākotnējā stāvoklī, mēs neesam pakļauti dzimšanai, nāvei, vecumam un slimībām. Tāpat kā Krišna ir sac-cid-ānanda-vigraha (Bs. 5.1.), mūzīgi, svētlaimīgi, zinoši, līdzīgi, mēs kā neatņemamas Krišnas daļiņas arī esam ar tādām pašām īpašībām. Mēs esam pieņēmuši šo dzimšanas, nāves, vecuma un slimību stāvokli, jo esam saistījušies ar šo materiālo pasauli. Nu ikviens mēģina nemirt, nenovecot, visi mēģina nesastapties ar nāvi. Tas ir dabiski. Jo pēc dabas mēs neesam pakļauti kam tādam, tādēļ mūsu pūles, mūsu darbība ir piepūle, kā kļūt nemirstīgam, nedzimt, neslimot. Tādas ir pūles izdzīvot.
Šeit Bhagavad-gītā jums tiek dota laba formula. Yaṁ hi na vyathayanty ete puruṣaṁ puruṣarṣabha. Šī dvēseles pārceļošana, tas, kas nav tās ietekmē, dhīras tatra na muhyati (BG 2.13), tas, kurš saprot... Pieņemsim, mans tēvs mirst; ja man ir skaidra sapratne, ka "mans tēvs nav miris. Viņš ir mainījis ķermeni un pieņēmis citu ķermeni." Tas ir fakts. Tāpat kā guļot, sapņu stāvoklī mans ķermenis atrodas gultā, bet sapnī es radu citu ķermeni un dodos, teiksim, tūkstošiem jūdžu tālu uz citu vietu. Un jums ik dienas ir pieredze; līdzīgi, rupjais ķermenis ir apstādināts, es kā garīgā dvēsele neapstājos. Es strādāju. Mans prāts mani nes. Mans prāts ir aktīvs, mans saprāts ir aktīvs. Cilvēki nezina, ka ir cits, smalkais ķermenis, kas sastāv no prāta, saprāta un ego. Tas nogādā mani citā rupjajā ķermenī. To sauc par dvēseles pārceļošanu. Tādēļ tas, kurš zina, ka garīgā dvēsele ir mūžīga, nemirstīga, nedzimst, ir vienmēr jauna, nityaḥ śāśvato 'yaṁ purāṇaḥ. Nityaḥ śāśvataḥ ayaṁ purāṇaḥ. Purāna nozīmē ļoti sens. Mēs nezinām, cik veci esam, jo mēs pārceļojam no viena ķermeņa citā. Mēs nezinām, kad esam to sākuši. Tādēļ, lai gan patiesībā esam veci, tajā pašā laikā nityaḥ śāśvato 'yaṁ purāṇaḥ. Lai gan ļoti veci... Tāpat kā Krišna ir ādi-puruša, sākotnējā persona. Tomēr jūs redzēsiet, ka Krišna vienmēr ir jauns, sešpadsmit līdz divdesmit gadu vecumā. Jūs nekur neredzēsiet Krišnas attēlu, kur Viņš ir vecs. Nava-yauvana. Krišna vienmēr ir nava-jauvana. Advaitam acyutam anādim ananta-rūpam ādyaṁ purāṇa-puruṣaṁ nava-yauvanam (Bs. 5.33.). Ādjam, sākotnējā persona, un vecākais, tajā pašā laikā Viņš vienmēr ir jauns. Ādyaṁ purāṇa-puruṣaṁ nava-yauvanam. Tātad ikviens, kurš zina, kā dvēsele pārceļo no viena ķermeņa citā, dhīras tatra na muhyati, tādus, kas ir saprātīgi, tas nesatrauc.
Krišnas mērķis ir mācīt to Ardžunam... Jo viņš ļoti raizējās, kā viņš dzīvos, nogalinot visus savus radiniekus, brāļus. Krišna vēlējās norādīt, ka "tavi brāļi, tavs vectēvs nemirs. Viņi vienkārši nomainīs ķermeni. Vāsāṁsi jīrṇāni yathā vihāya (BG 2.22). Mums mainot tērpu, mēs arī mainām mūsu ķermeņus. Tur nav par ko sērot." Citviet Bhagavad-gītā tādēļ ir teikts: brahma-bhūta (BG 18.54). "Tas, kurš sapratis Brahmanu," prasannātmā, "vienmēr ir priecīgs. Viņu nesatrauc šie materiālie apstākļi." Tas šeit ir teikts: yaṁ hi na vyathayanty ete. Šīs dažādās pārveidošanās, dažādās dabas izmaiņas, ķermeņa un visa izmaiņas ir tās, par ko nevajadzētu satraukties. Tās ir ārējas. Mēs esam garīgas dvēseles. Tas ir ārējs ķermenis, mūsu ārējais tērps. Tas mainās. Tādēļ, ja mēs labi saprotam, na vyathayanti, un jūs nesatrauc šīs pārmaiņas, tad saḥ amṛtatvāya kalpate, tad mēs garīgi attīstāmies. Tas nozīmē, garīgā attīstība nozīmē, ka progresējam uz mūžīgo dzīvi. Garīgā dzīve nozīmē mūžīgu, zināšanām pilnu dzīvi. Tā ir garīgā dzīve.