LV/Prabhupada 0302 - Cilvēki Netiecas Būt Pakļauti

From Vanipedia
Jump to: navigation, search

Cilvēki Netiecas Būt Pakļauti
- Prabhupada 0302


Lecture -- Seattle, October 2, 1968

Prabhupāda: Tātad mēs lasām Kunga Čaitanjas mācību. Mēs esam sākuši no mūsu pēdējās tikšanās, un mēs atkal to lasīsim. Tu to lasīsi? Jā.

Tamāla Krišna: divdesmit devītā lapaspuse, bet kur jūs pabeidzāt lasīt?

Prabhupāda: lasi no jebkuras vietas, tas arī viss. Jā.

Tamāla Krišna: Labi. "Bhagavad-gītā mums tiek teikts, ka sākotnējā daba individuālajai būtnei ir garīgā dvēsele. Tā nav matērija. Tādēļ ka garīgā dvēsele būtne ir neatņemama Virsdvēseles, Absolūtās Patiesības, Dieva Augstākās personības, daļiņa. Mēs arī apgūstam, ka garīgās dvēseles pienākums ir sevi uzticēt, jo tikai tad tā var būt laimīga. Pēdējais Bhagavad-gītas norādījums ir par to, ka garīgajai dvēselei ir pilnībā sevi jāuztic Virsdvēselei, Krišnam, un tādā veidā jāapzinās laime. Šeit arī Kungs Čaitanja atbild uz Sanātana jautājumiem, atkārto to pašu patiesību, bet nedod viņam informāciju par garīgo dvēseli, kas jau ir aprakstīta Bhagavad-gītā."

Prabhupāda: Jā. Tas, kāds ir garīgās dvēseles sākotnējais stāvoklis, ir ļoti izsmeļoši apspriests Šrīmad Bhagavad-gītā. Nu pēdējā Bhagavad-gītas norādījumā, kā Krišna saka, sarva-dharmān parityajya mām ekaṁ śaraṇaṁ vraja (BG 18.66). Viņš devis norādījumus Ardžunam visa veida jogas sistēmās, visa veida reliģiski rituālajos procesos, ziedošanās un filozofiskajās spekulācijās, par šī ķermeņa sākotnējo stāvokli, dvēseles sākotnējo stāvokli. Visu Viņš ir aprakstījis Bhagavad-gītā. Un visbeidzot Viņš saka Ardžunam: "Mans dārgais Ardžuna, tā kā tu esi man tik tuvs un dārgs draugs Es tev atklāju pašu noslēpumaināko Vēdisko zināšanu daļu." Un kāda tā ir? "Vienkārši uztici sevi Man." Tas ir viss. Cilvēki netiecas sevi uzticēt, tādēļ tiem ir jāiemācās tik daudz kas. Tāpat kā bērns - viņš vienkārši sevi uztic saviem vecākiem, viņš ir laimīgs. Nav vajadzības apgūt filozofiju par to, kā dzīvot ļoti laimīgi. Bērns ir pilnīgi atkarīgs no savu vecāku rūpēm, un viņš ir laimīgs. Vienkārša filozofija. Bet tā kā mēs esam attīstīta civilizācija zināšanu ziņā, tādēļ mēs vēlamies saprast šo vienkāršo filozofiju ar tik daudzām vārdu spēlēm. Tas arī viss. Tātad, ja vēlaties apgūt vārdu spēles, tad šī Krišnas apziņas kustība naiztrūkst. Mums ir sējumiem filozofijas grāmatu. Bet, ja jūs pieņemat šo vienkāršo procesu, ka mums ir... Dievs ir varens un mēs esam neatņemamas daļiņas, tādēļ mans pienākums ir sevi uzticēt Dievam. Tas arī viss. Tātad Čaitanja Mahāprabhu, neapzpriežot sākotnējo stāvokli, filozofiju, zināšanas, kā arī tik daudz ko, jogas sistēmu, nekavējoties saka, ka dzīvās būtnes sākotnējais stāvoklis ir kalpot augstākajam veselumam. Tas ir... Tāds ir sākums Čaitanjas Mahāprabhu mācībām. Tas nozīmē tur, kur beidzās Bhagavad-gītas mācības; Čaitanja mahāprbahu māca, sākot no tā punkta. Jā. Turpini.

Tamāla Krišna: "Viņš sāk no tā punkta, kur savos norādījumos apstājās Krišna. Diženi bhaktas pieņam, ka Kungs Čaitanja ir Pats Krišna, un no tās vietas, kur Viņš pabeidza Gītas norādījumus, Viņš nu atsāk savus norādījumus Sanātanam. Kungs teica Sanātanam: "Tavs sākotnējais stāvoklis ir, ka tu esi tīra dzīvojoša dvēsele. Šis materiālais ķermenis nav īstā tevis identitāte, ne arī tavs prāts esi īstais tu, ne arī saprāts, ne viltus ego ir tava īstā identitāte. tava identitāte ir, ka tu esi mūžīgs Visaugstā Kunga Krišnas kalps."

Prabhupāda: šeit aplūkoti svarīgi jautājumi, ka mūsu pašrealizācija, tie, kuri atrodas materiālajā līmenī, domā, ka viņi ir šis ķermenis. "Es esmu šis ķermenis, "ķermenis" nozīmē "jutekļi"". Tādēļ mans apmierinājums ir jutekļu apmierinājums - jutekļu apmierināšana. Tāda ir rupjākā pašrealizācijas forma. Ķermenis arī ir es. Ķermenis ir es, prāts ir es, arī dvēsele ir es. Es, sinonīms. Ķermenis, prāts un dvēsele ir... Trīs no tiem tiek saukti pat es. Nu rupjākajā mūsu dzīves posmā mēs domājam, ka esam ķermeņi. Un smalkākā posmā mēs domājam, ja esam prāts un saprāts. Bet patiesībā "es" ir pārāks par šo ķermeni, prātu, saprātu. Tāds ir stāvoklis. Tie, kuri ir dziļi iegrimuši ķermeniskajā pašrealizācijas posmā, ir materiālisti. Un tie, kuri atrodas prāta un saprāta izpratnes līmenī, ir filozofi un dzejnieki. Viņi filozofē vai dod mums kādu ideju dzejā, bet viņu jēdzieni tomēr ir aplami. Kad jūs sasniedzat garīgo līmeni, to sauc par garīgo kalpošanu. To izskaidro Čaitanja Mahāprabhu.