LV/Prabhupada 0490 - Mātes Klēpī Gaisa Necaurlaidīgā Stāvoklī Uz Tik Daudziem Mēnešiem

From Vanipedia
Jump to: navigation, search

Mātes Klēpī Gaisa Necaurlaidīgā Stāvoklī Uz Tik Daudziem Mēnešiem
- Prabhupāda 0490


Lecture on BG 2.14 -- Germany, June 21, 1974

Iepriekšējā pantā ir aprakstīts, ka dehino 'smin yathā dehe kaumāraṁ yauvanaṁ jarā: (BG 2.13) "Mēs pārceļojam no viena ķermeņa otrā. Tieši tāpat kā mēs pārejam no bērna ķermeņa uz zēna ķermeni, no zēna ķermeņa uz jaunieša ķermeni. Līdzīgi, mēs pārejam no arī šī ķermeņa un pieņemam citu ķermeni." Jautājums par bēdām un prieku. Bēdas un prieks - saskaņā ar ķermeni. Ļoti bagāts vīrs ir mazliet labākos apstākļos. Bēdas un prieks ir ierasta parādība. Kādēl ierasta? Janma-mṛtyu-jarā-vyādhi-duḥkha-doṣānudarśanam (BG 13.9). Var piedzimt vai nu kā suns, vai kā karalis, bet bēdas paliek tās pašas. Nav atšķirības, jo sunim jāatrodas mātes klēpī, hermētiskā stāvoklī tik daudzus mēnešus, un cilvēkam, valdniekam vai kādam citam, arī ir jāpārdzīvo tāda nelaime. Nav attaisnojuma. Tas, ka piedzimstat valdnieka ģimenē, nenozīmē, ka uzturēties saspiestā veidā mātes klēpī rada mazāk nelaimju, un tāpēc, ka būtne piedzims kucītes klēpī, tādēļ tas ir lieliski. Nē. Tas ir tāpat. Līdzīgi, nāves brīdī... Nāves brīdī ir lielas ciešanas. Tās ir tik spēcīgas, ka personai jāatstāj šis ķermenis. Tāpat kā tad, ja ciešanas kļūst ļoti spēcīgas, tiek izdarīta pašnāvība. Viņš nespēj paciets: "Nogalināt šo ķermeni."

Neviens nevēlas atstāt šo ķermeni, bet ciešanas ir tik lielas, ka būtne ir spiesta atstāt šo ķermeni. To sauc par nāvi. Bhagavad-gītā jūs atklāsiet, ka mṛtyuḥ sarva-haraś ca aham. Krišna saka, ka "Es esmu nāve". Un kāda ir nāves nozīme? Nāve nozīmē: "Es viņam atņemu visu. Beigas. Es paņemu šo ķermeni, Es atņemu viņa biedrus, Es atņemu viņa valsti, Es atņemu viņa sabiedrību, Es atņemu viņa bankas kontu, un visam beigas." Sarva-haraḥ. Sarva nozīmē viss. Ikviens mēģina nodrošināt lielu bankas uzkrājumu, lielu māju, lielu ģimeni, lielu aotomašīnu... Bet ar nāves iestāšanos viss ir beidzies. Tātad tās ir lielas ciešanas. Dažkārt persona raud. Jūs atklāsiet, ka nāves brīdī, komā no acīm rit asaras. Viņš domā: "Es tik daudz ko darīju, lai dzīvotu ērti, un nu es to visu zaudēju." Lielas ciešanas. Es zinu kādu draugu Allahabadā. Viņš ir ļoti bagāts vīrs. Tā viņš bija tikai piecdesmit četrus gadus vecs. Viņš raudot ārstam lūdza,: "Doktor, vai varat dot man vismas četrus gadus, ko dzīvot? Man ir plāns. Es vēlējos to pabeigt." Ko gan ārsts var darīt? "tas nav iespējams, kungs. Jums jāaiziet." Bet šie muļķa cilvēki to nezina. Bet mums jāpacieš. Mums ir jāpacieš. Tas ir ieteikts šeit, ka "tā kā jums ir šis materiālais ķermenis, jums jāpacieš dzīve mātes klēpī." Tad piedzimšana. Tad nespēja runāt. Pieņemsim, es esmu mazulītis, un man kož kāds tārps. Es nevaru pateikt: "Mammu" - jo tajā laikā neprotu runāt - "kaut kas kož manā mugurā". Es raudu, un māte domā, ka "bērns ir izsalcis. Jādod viņam piens." Tikai paskat, cik daudz šis... Es kaut ko vēlos, un man dod kaut ko citu. Tas ir fakts. Kāpēc bērns raud? Viņš nejūtas ērti. Tad šādā veidā es augu. Tad es nevēlos doties uz skolu. Mani piespiež doties uz skolu. Jā. Vismaz tāds biju es. Es nekad nevēlējos doties uz skolu. Un mans tēvs bija ļoti laipns. "Labi. Kāpēc tu neej uz skolu?" Es tad atbildēju: "Es došos rīt." "Labi." Bet mana māte bija ļoti uzmanīga. Iespējams, ja mana māte nebūtu bijusi mazliet strikta, es nebūtu ieguvis nekādu izglītību. Mans tēvs bija ļoti iecietīgs. Tādēļ viņa mēdza mani piespiest. Kāds cilvēks mani aizveda uz skolu. Patiesībā bērni nevēlas doties uz skolu. Viņi vēlas spēlēties. Pret bērnu gribu viņiem jādodas uz skolu. Tad ir eksāmeni, ne tikai došanās uz skolu.