LV/Prabhupada 0251 - Kopī Ir Krišnas Mūžīgās Pavadones

From Vanipedia
Jump to: navigation, search

Kopī Ir Krišnas Mūžīgās Pavadones -
Prabhupāda 0251


Lecture on BG 2.6 -- London, August 6, 1973

Tātad viss Bhagavad-gītas norādījums ir, ka mēs nedrīkstam darboties sevis dēļ, jādarbojas Krišnas dēļ. Pat cīņa jāveic Krišnas dēļ, vai jādara kaut kas šķietami nosodāms Krišnas dēļ... Tāpat kā gopī. Gopī bija savaldzinājis Krišna. Krišna bija jauneklis, ļoti skaists, un gopī bija jaunas meitenes. Tas ir virspusēji... Patiesībā gopī ir mūžīgās Krišnas pavadones. Ānanda-cinmaya-rasa-pratibhāvitābhiḥ (Bs. 5.37.). Viņas ir Krišnas izvērsumi, Krišnas prieka spējas izvērsumi. Viņas domātas Krišnas priekam. Viņas nav parastas sievietes. Bet virspusēji, tikai, lai mācītu mūs, kā mīlēt Krišnu, riskējot ar visu... Tādēļ gopī, Krišnas savaldzinātas, pusnaktī... Krišna spēlēja flautu, un viņas apbūra tās skaņas, un viņas atstāja mājas. Dažas no viņām tika ieslēgts. Viņas pat atstāja ķermeni. Tik ļoti pieķērušās viņas bija. Tāda veida uzvedība, ja jaunas meitenes... Saskaņā ar vēdisko civilizāciju viņas nevar atstāt sava tēva, vīra vai brāļa aizsardzību. Nē, viņas nevar doties. Īpaši jau pusnaktī. Tas bija pret Vēdiskajiem principiem. Tas ir atvērts prostitūcijas paveids. Bet, tā kā tas tika darīts Krišnas dēļ, Kungs Čaitanja Mahāprabhu iesaka: ramyā kācid upāsanā vraja-vadhubhiḥ kalpitā: "Nav labāka veida godināšanas kā tā, ko paveica Vradžas gopī. Vradža-vadhu. Pašas nosodāmākās. Jaunai meitenei atstāt sava vīra, tēva paspārni un doties pie cita jauna zēna saskaņā ar vēdisko kultūru ir pats nosodāmākais. Tomēr, tā kā centrā bija Krišna, tas tiek pieņemts pat augstākā līmeņa godināšanas veidu. Tāda ir Krišnas apziņa. Mums jāiemācās, kā darboties tikai Krišnas dēļ, kā mīlēt Krišnu. Tad mūsu dzīve būs veiksmīga. Un cilvēka dzīve... Jo arī mēs esam nonākuši no Vaikunthas pirms miljoniem gadu. Anādi karama-phale. "Anādi" nozīmē "pirms radītā". Mēs, dzīvās būtnes, esam mūžīgas. Pat tad, kad radītais tiek iznīcināts pēc miljoniem un triljoniem gadu, dzīvās būtnes iznīcinātas netiek. Na hanyate hanyamāne śarīre (BG 2.20). Tās paliek. Tātad tad, kad šī visa kosmiskā izpausme tiks iznīcināta, dzīvās būtnes paliks Višnu ķermenī. Tad, kad notiks cita radīšana, tās atkal izpaudīsies, lai piepildītu savas vēlmes. Īstā vēlme ir atgriezties atpakaļ mājās pie Dieva.

Tāda iespēja ir dota. Ja šī iespēja tiek pielietota nepareizi, šī cilvēciskā dzīve ir ļoti, ļoti riskanta. Mums atkal jānonāk dzimšanas un nāves ciklā. Un ne tikai tas - ja mēs nepiepildām dzīves mērķi, tad atkal būs visa radītā iznīcināšana un mums atkal būs jāuzturas Višnu ķermenī miljoniem un triljoniem gadu. Tad atkal mums būs jāatgriežas. Tādēļ to sauc par "anādi karama-phale". "Anādi" nozīmē "pirms radīšanas". Tas notiek. Un Krišna personīgi ierodas apmācīt apmuļķotās dzīvās būtnes. Krišna ļoti vēlas mūs nogādāt atpakaļ mājās pie Viņa, jo mēs esam Krišnas neatņemamas daļiņas. Pieņemsim, ja jūsu dēls blandās pa ielu, vai jūs neraizētos" "Ak, var būt kāds nelaimes gadījums, un nabaga zēns tiks nogalināts." Tātad jūs dodaties un noskaidrojat. Līdzīgi ir arī Krišnas situācijā. Mēs esam šajā materiālajā pasaulē, vienkārši ciešot dzīvi pēc dzīves. Duḥkhālayam aśāśvatam (BG 8.15). Šī vieta ir nožēlojama. Bet maijas izlūzijas ietekmē mēs uztveram šos nožēlojamos apstākļus kā laimi. To sauc par maiju. Bet tā ir... Materiālajā pasaulē nav laimes. Viss ir nožēlojams. Jo drīzāk mēs sapratīsim, ka šajā materiālajā pasaulē viss ir nožēlojams, jo drīzāk mēs sevi sagatavosim atstāt šo materiālo pasauli un atgriezīsimies mājās..., tāda ir mūsu sajūta. Citādi, lai arī ko mēs darītu, mēs piedzīvosim vien neveiksmi. Jo mums trūkst mērķa. Na te viduḥ svārtha-gatiṁ hi viṣṇum (ŠB 7.5.31). Durāśayā. Mēs esam, ar cerību pret cerību, kas nekad netiks piepildīta, mēs mēģinām pielāgot šeit esošo, lai kļūtu laimīgi bez Dieva apziņas. Tas nekad nebūs... Na te viduḥ svārtha-gatiṁ hi viṣṇuṁ durāśayā. "Durāšajā" nozīmē "nepiepildāma cerība".