LV/Prabhupada 0544 - Mēs Īpaši Uzsveram Bhaktisiddhānta Sarasvatī Thākura Misiju
Prabhupād: Šodien, svētīgajā mūsu priekšgājēja garīgā skolotāja dienā, Oṁ Višnupāda Paramahamsa Parivrādžakāčārja Aštottara-šata Šrīmad Bhaktisiddhānta Sarasvatī Thākura Prabhupāda. Šrīla Bhaktisiddhānta Sarasvatī Thākura misija... Līdz ar viņa dzīvi mēs īpaši uzsveram Bhaktisiddhānta Sarasvatī Thākura misiju. Šī vieta, Majapūra, agrāk bija zināma kā Mijapūra. Galvenokārt to apzdzīvo muhamedāņi. Tā vai citādi to pārveidoja Mijapūras vārdā Majapūras vietā. Tomēr cilvēki šaubās, kur ir Šrī Čaitanjas Mahāprabhu dzimšanas vieta. Un Bhaktivinoda Thākurs meklēja, lai noskaidrotu īsto vietu. Džagannātha dāsas Bābādžī Mahārādža vadībā šībrīža Jogapītha tika apliecināta kā Šrī Čaitanjas Mahāprabhu dzimšanas vieta. Tā Bhaktivinoda Thākurs sākumā vēlējās šo vietu attīstīt ļoti slavējami. Kā piedienas Šrī Čaitanjas Mahāprabhu svētajam vārdam. Tā viņš sāka Majapūras attīstīšanas projektu. Viņš nespēja to pabeigt, tādāļ tas tika nodots Bhaktisiddhāntam Sarasvatī Thākuram. Ar viņa pūlēm un viņa mācekļu asistēšanu šī vieta pakāpeniski tika attīstīta, un mūsu pūles arī ir attīstīt šo vietu. Tādēļ mēs esam šo templi nosaukuši Majapūras Čandrodaja. Mums ir lielas ambīcijas attīstīt šo vietu labi un slavējami, un laimīgā kārtā nu mēs sadarbojamies ar ārzemju valstīm, īpaši amerikāņiem. Bhaktivinoda Thākura diženā vēlme bija, lai šeit nāktu amerikāņi, attīstītu šo vietu, skandētu un dejotu līdz ar indiešiem. Viņa sapnis, kā arī Čaitanjas Mahāprabhu pareģojums
- pṛthivīte āche yata nagarādi grāma
- sarvatra pracāra haibe mora nāma
- (CB Antya-khaṇḍa 4.126)
Tā Čaitanja Mahāprabhu vēlējās, lai visi indieši piedalītos.
- bhārata bhūmite manuṣya-janma haila yāra
- janma sārthaka kari' kara para-upakāra.
- (ČČ Ādi 9.41)
Tāda ir Čaitanja Mahāprabhu misija, para-upakāra. Para-upakāra nozīmē darīt labu citiem. Protams, cilvēku sabiedrībā ir dažādi atzari, kad darām labu citiem - labklājības biedrības - vet vairāk vai mazāk... Kāpēc vairāk vai mazāk? Ganrīz pilnībā viņi domā, ka šis ķermenis esam mēs paši, un darīt labu ķermenim ir labklājības darbības. Bet patiesībā tās nav labklājības darbības, no no Bhagavad-gītas mēs ļoti skaidri saprotam: antavanta ime dehaḥ nityasyoktāḥ śarīriṇaḥ. Šis ķermenis ir antavat. Anta nozīmē, ka tam pienāks gals. Visi zina, ka ķermenis nav paliekošs, ka tam pienāks gals. Viss materiālais - bhūtvā bhūtvā pralīyate (BG 8.19) - tam ir dzimšanas datums, tas paliek kādu laiku, tad tas iznīkst. Tā garīgā izglītība sākas no sapratnes, ka "es neesmu šis ķermenis". Tāda ir garīgā izglītība. Bhagavad-gītā pirmais norādījums, ko Krišna deva Ardžunam, ir šis, ka mēs neesam šis ķermenis. Jo Ardžuna runāja no ķermeniskā līmeņa, tādēļ Krišna viņu norāja, ka aśocyān anvaśocas tvaṁ prajñā-vādāṁś ca bhāṣase: (BG 2.11) "Ardžuna, tu runā kā ļoti mācīts cilvēks, bet sēro par tematu, par kuru neviens mācītais nesēro." Aśocyān anvaśocas tvam.
Tāda veida labklājības darbība saistībā ar ķermeni, kā slimnīcas un tik daudz kas cits, neapšaubām ir laba, bet augstākais mērķis ir darboties dvēseles inetresēs. Tāds ir augstākais mērķis. Tādi ir visi Vēdu norādījumi. Un Krišna sāk no šī punkta. Dehino 'smin yathā dehe kaumāraṁ yauvanaṁ jarā (BG 2.13).