LV/Prabhupada 0571 - Nav jāpaliek Ģimenes Dzīvē. Tā ir Vēdu Kultūra
Press Interview -- December 30, 1968, Los Angeles
Žurnālists: Kad jūs... Vai devāties uz šo iestādi noteiktu laika posmu?
Prabhupāda: Nav noteikta perioda. Nē. Bet, teiksim, es tiku apmācīts, mans tēvs bija no šīs pēctecības...
Žurnālists: Ak, jūsu tēvs...
Prabhupāda: Ak, jā. Mans tēvs apmācīja mani no bērnības, jā. Tad es sastapu savu garīgo skolotāju 1922.gadā, un mani iesvētīja... Bija jau pamats, jo, kā jau jums stāstīju, 80, 90 procenti ģimenēs ir Krišnas apziņā. Redzat? Tā mūs apmācīja jau no pašas dzīves sākuma. Protams, oficiāli es pieņēmu savu garīgo skolotāju 1933.gadā. Kopš tā laika man bija noteikta sagatavotība, un, kad es satiku, man radās šī ideja.
Žurnālists: Skaidrs. Tādad jūs šo vēstījumu zināmā mērā esat izplatījis kopš 1933.gada pats saviem spēkiem.
Prabhupāda: Nē. Es izplatu kā misionārs kopš tūkstoš deviņsimt... praktiski kopš piecdesmit devītā gada.
Žurnālists: Piecdesmit devītā, skaidrs. Ko jūs darījāt no laika...
Prabhupāda: Es biju mājsaimnieks. Es nodarbojos ar zāļu biznesu. Agrāk es biju lielas ķīmiskās firmas vadītājs. Es šīs zināšanas vairoju, lai gan biju mājsaimnieks. Es izdevu "Atpakaļ pie Dieva" laikrakstu...
Žurnālists: Ak, jūs to izdevāt...
Prabhupāda: Indijā.
Žurnālists: Ak, skaidrs.
Prabhupāda: Jā, es uzsāku 1947.gadā pēc sava garīgā skolotāja pavēles. Lai arī ko es nopelnīju, es tērēju. Jā. Es neko neatguvu, bet izplatīju. Tādēļ ar šo biznesu es nodarbojos ilgu laiku. Bet patiesībā, kad pārtraucu visas attiecības ar savu ģimeni, es sāku darīt šo darbu kopš 1959.gada.
Žurnālists: Vai jums ir bērni?
Prabhupāda: Ak, jā, man ir pieauguši dēli.
Žurnālists: Jūs viņus vienkārši pametāt?
Prabhupāda: Jā. Man bija sieva, mazbērni, visi, bet man ar viņiem vairs nav saistību. Viņi iet savu ceļu. Rūpes par manu sievu ir uzņēmušies vecākie dēli. Jā.
Žurnālists: Nu, tas ir...? Es domāju, man to ir grūti aptvert, atteikties no ģimenes un teikt ko līdzīgu "uz redzīti".
Prabhupāda: Jā, jā, tādi ir Vēdu norādījumi. Visiem jāatsakās no ģimenes noteiktā vecumā, pēc 50 gadiem. Nedrīkst palikt ģimenes dzīvē. Tāda ir Vēdu kultūra. Ne līdz nāvei palikt ģimenē, nē. Tas nav labi.
Žurnālists: Vai varat to izskaidrot?
Prabhupāda: Vispirms zānu apmāca kā brahmačārī, garīgajā dzīvē. Viņam iesaka nepievērsties ģimenes dzīvei. Bet, ja viņš nav spējīgs kontrolēt dzimumdziņu, viņam ļauj: "Labi, precies." Tad viņš uzturas ģimenes dzīvē. Viņš apprecas vecumā ap 24 vai 25 gadiem. Lai 25 gadus viņš izbauda dzimumdzīvi. Tikmēr viņš iegūst vecākos bērnus. 50 gadu vecumā vīts un sieva pamet mājas, viņi ceļo uz visām svētceļojumu vietām, lai atteiktos no pieķeršanās ģimenei. Šādā veidā, kad vīrs ir mazliet attīstītāks, viņš prasa savai sievai, ka: "Dodies un rūpējies par ģimeni un saviem pieaugušajiem dēliem, viņi parūpēsies par tevi. Ļauj man pieņemt sanjāsu." Tā viņš paliek viens un sludina iegūtās zināšanas. Tāda ir Vēdu civilizācija. Vīram nav jāpaliek ģimenes dzīvē līdz pat nāvei. Nē. Budismā ir svarīgs brincips, ka budistam jābūt sanjāsī vismaz desmit gadus. Jā. Jo ideja ir iegūt garīgo pilnību. Ja cilvēks paliek ģimenes dzīvē, viņš nevar garīgi attīstīties. Bet, ja visa ģimene ir Krišnas apziņā, tad tas palīdz. Bet tas ir ļoti reti. Jo vīrs var būt Krišnas apziņā, bet sieva - ne. Tomēr kultūra bija tik jauka, ka visi palika Krišnas apziņā.