LV/Prabhupada 0756 - Mūsdienu Izglītībā Īstu zināšanu Nav

From Vanipedia
Jump to: navigation, search

Mūsdienu Izglītībā Īstu zināšanu Nav
- Prabhupāda 0756


Lecture on SB 6.1.10 -- Honolulu, May 11, 1976

Jā, guru, Šukadēva Gosvāmī, pārbaudīja Parīkšitu Mahārādžu, škiet, ka valdnieks ir izturējis vienu pārbaudes posmu, noraidot nožēlošanas procesu. Tas ir saprātīgi. Tūdaļ teica: "Guru, kas tas ir?" Viņš ir noraidījis. Noraidīt nožēlošanas procesu, jo tas iekļauj auglīgās darbības, karmu. Karma, esmu pastrādājis grēku, tad vēl vienu, cita karma manis sodīšanai. Šeit ir teikts... Viena karma var tikt dzēsta ar citu karmu. Karma nozīmē darbība. Viņi turpina, izdod rezolūcijas vienu pēc otras un likumus pēc likumiem, bet viss ir tāds pats kā iepriekš. Viņi nemainās. Tādēļ to šādi pārbaudīt nevar. Karmaṇā karma-nirhāra (ŠB 6.1.11). Nu Šukadēva Gosvāmī iesaka prātošanas zināšanu līmeni. Kad nav izdevies, ka zaglis, atkārtoti grēkojot, atkārtoti tiek sodīts, bet nav labots, kur gan ir zāles? Tās ir vimarśanam, spekulatīvas zināšanas. Attīstoties no karma-kāndas uz gjāna kāndu, viņš iesaka prāyaścittaṁ vimarśanam (ŠB 6.1.11): īsta nožēlošana ir pilnīgas zināšanas. Ir jādod zināšanas.

Kamēn nav saņemtas zināšanas... Mūsdienu izglītībā zināšanu nav. īstas zināšanas sākas Bhagavad-gītā. Tie, kuri lasa Bhagavadgītu, pirmā izpratne, Ardžunam pasniedza mācībstundu. Kad viņš bija noraizējies un kļuva par Krišnas mācekli, śiṣyas te 'haṁ śādhi māṁ prapannam (BG 2.7): "Krišna, pārstāsim runāt draudzīgi. Es piekrītu kļūt par Tavu mācekli. Nu māci mani." Pirmā mācība bija norāšana. Aśocyān anvaśocas tvaṁ prajñā-vādāṁś ca bhāṣase (BG 2.11): "Tev nav zināšanu". Gātāsun agatāsūṁś ca nānuśocanti paṇḍitāḥ: "Tu runā kā pandits, bet neesi pandits." Viņš netieši teica - "tu esi muļķis"-, jo nānuśocanti, "Tā mācīti cilvēki nedomā". Tas nozīmē, ka "tu neesi mācīts". Tas notiek šobrīd. Visi domā, ka ir ļoti attīstīti, mācīti, bet ir pilnīgi muļķi. Tas notiek, jo nav standarta zināšanu. Arī Sanātana Gosvāmī, kad pie viņa vērsās Čaitanja Mahāprabhu, arī teica to pašu. Viņš bija saprātīgs. Viņš bija premjeministrs. Viņš bija mācīts sanskritā un urdu valodā. Tajās dienās urdu, jo tā bija musulmaņu valdība. Bet viņš par gudru uzskatīja: "Viņi sauc mani par mācītu vīru, bet kas gan par mācītu vīru es esmu?" Viņš uzdeva jautājumu Čaitanjam. Grāmya vyavahāre kahaye paṇḍita satya kari māni, āpanāra hitāhita kichui nāhi jāni: "Mans dārgais Kungs Čaitanja Mahāprabhu, šie vienkāršie ļaudies saka, ka esmu Mg, Dr.Phil. un tā tālāk. Esmu mācīts cilvēks. Bet es esmu tik mācīts, ka nezinu, kas esmu un kāds ir manas dzīves mērķis." Tikai paskat. Jautājiet jebkuram tā sauktajam mācītajam cilvēkam: "Kāds ir dzīves mērķis?" Viņš nespēj pateikt. Dzīves mērķis ir tāds pats kā sunim: ēst, dzert, līksmot, baudīt un nomirt. Tas arī viss. Kur gan ir izglītība? Tādas nav. Īsta izglītība atšķiras: ir jāzina savs stāvoklis un atbilstoši jārīkojas.