LV/Prabhupada 0871 - Valdienus Kontrolēja Pirmšķirīgi Brāhmani, Viedie
750519 - Lecture SB - Melbourne
Valdniekam, monarham āaizsargā ikviens karaļvalsts iedzīvotājs. Nav svarīgi, vai viņš ir cilvēks, vai dzīvnieks. Pat koki. Nav likuma, kur ļauts bezjēdzīgi cirst vai nogalināt. Nē. Patiesībā, ja esat saprātīgi... Pie tautas pieder ikviens, kurš dzimis tajā zemē. Šobrīd valdība rūpējas tikai par cilvēku, ne tikai par dzīvniekiem. Kāds ir šis nacionālisms? Ko gan dzīvnieks ir izdarījis, ka viņus nav jāaizsargā? Šo laikmetu sauc par Kali-jugu, grēcīgo laikmetu. Grēcīgo laikmetu. Tas paplašinās. Bet Mahārādža Parīkšita laikā neviens nevarēja veikt netaisnības. Tādēļ šāstrās tiek teikts, ka kāmaṁ vavarṣa parjanyaḥ (ŠB 1.10.4). Jo viss bija pareizi, dabai bija veids, kā sniegt mums ērtības, visas dzīves vajadzības, arī tas bija pilnīgi. Tiklīdz jūs sākāt ievainot, kaitēt, nepaklausīt Dieva valstības likumiem... Valdniekam jābūt Dieva pārstāvim. Tādēļ Indijā valdnieku pieņem kā Dieva pārstāvi. Agrāk valdniekus apmācīja tā, ka pietika ar vienu cilvēku, lai vadītu visu Visumu... Vismaz vienu planētu. Tāda bija sistēma. Valdnieks bija tik dievbijīgs. Ir tik daudz, es vēlos teikt, apgalvojumu par šo valdnieku. Kāpēc viņi bija dievbijīgi? Jo arī viņus vadīja. Valdniekus kontrolēja pirmšķirīgi brāhmani, viedie. Brāhmani nepiedalījās valdības jomās, bet viņi kšatriju valdniekiem deva padomus, ka "vadiet šādi Kšatriju valdniekus." Ja valdnieks tā nedarīja, brāhmanam bija tik daudz spēja - ir daudz igadījumi - viņi atstādināja valdnieku vai nogalināja viņu. Bet viņi neieņēma valdnieka vietu paši. Valdnieka dēlam bija dota iespēja. Tāda bija sistēma. Parīkšīts Mahārādžs tika nolādēts nomirt pēc septiņām dienām. Tas arī ir ļoti interesanti. Tas ir ļoti skumji, ka Parīkšītu Mahārādžu nolādēja brāhmana zēns, viņam bija jāmirst pēc septiņām dienām no čūskas dzēliena. Kāds bija notikums? Notikumā Mahārādžs Parīkšīts atradās mežā, medīja. Medīšana atļauta tikai kšatriju valdniekiem. Jo viņiem jāvalda, un agrāk zagļi un nelieši pēc karaļa pavēles tika nogalināti, vai arī pats valdnieks viņu nogalināja, tādēļ viņiem bija jāmācās, kā nogalināt. Un šī prakse tika veikta medījot kādus mežonīgus zvērus, bet ne ēšanai. Mūsdienās medī, lai ēstu. Nē, tāds nav likums. Mahārādža Parīkšīts medīja un sajuta slāpes. Viņš iegāja kāda svēta cilvēka āšramā. Šis cilvējs meditēja. Kad Parīkšīts iegāja un viņam lūdza padzerties, jo bija izslāpis, viņš domāja, ka šis ir āšrams, viedais, kurš meditēja, viņu nedzirdēja. Valdnieks kļuva mazliet aizkaitināts, ka "es esmu valdnieks, lūdzu ūdeni, bet šis vīrs klusē." Viņš mazliet sadusmojās un pamanīja beigtu čūsku. Viņš paņēma čūsku un aplika to ap viedā kaklu, pēc tam viņš devās prom. Šim zēnam bija desmit, divpadsmit gadi. Viņš spēlējās, un viņa draugi pastāstīja, ka: "Valdnieks tā apvainojis tavu tēvu." Un zēns ļoti sadusmojās: "Ak, valdnieks ir tik rupjš, ka apvainojis manu tēvu." Viņš redzēja mirušu čūsku ap kaklu. Viņš tūdaļ nolādēja Mahārādžu Parīkšītu mirt pēc septiņām dienām no čūksas dzēliena. Kad viņš to skaņi izsauca, skaņa izplatījās, pamodās pats svētais. "Kas noticis, zēn, kāpēc tu raudi?" "Nē, nē. Valdnieks tevi apvainoja, tādēļ es viņu nolādēju." Ak, viedajam kļuva ļoti žēl: "Kāpēc tu nolādēji to dievbijīgo valdnieku? Tu esi radījis nespavu visai brāhmanu kopienai. Tu atļāvu Kali-jugau ienākt. Tā ir Kali-jugas sazvērestība." Lai nu kā, viņš pavēstīja valdniekam, ka "Mans dēls savā muļķībā tevi nolādēja. Bet ko gan darīt? Tā ir Dieva griba. Tas ir paveikts. Gatavojies." Tikai paskat, pat brāhmanu ģimenē dzimis zēns bija tik spēcīgs, pat desmit gadu vecumā, ka varēja nolādēt tik varenu valdnieku, un valdniekam bija tam jāpakļaujas. Tāds bija kšatrija, brāhmana un... noteikums, es vēlos teikt, vaišjas un šūdras. Cātur-varṇyaṁ mayā sṛṣṭaṁ guṇa-karma-vibhāgaśaḥ (BG 4.13). Cilvēku sabiedrība pēc Dieva gribas iedalīta četrās kārtās. Pirmā ir brāhmanu kārta, otrā ir kšatriju kārta, trešā ir vaišju un pārējie, ceturtā kārta, šūdras.